mūsu vēsture un garīgums

Kad 1864. Gadā dominikāņu ordeņa vadība sūtīja dominikāņu tēvu Jāni Jāzepu Latastu uz sieviešu cietumu, lai viņš noturētu rekolekcijas ieslodzīto sieviešu atgriešanai pie Dieva, viņam tas šķita visai nepatīkams uzdevums. Ko gan var sagaidīt no noziedziniecēm?!

Kad tēvs Latasts parunāja ar sievietēm, viņš bija aizkustināts un sašutis.
Aizkustināts tāpēc, ka visbiežāk sievietes, lai cik ļoti viņas bija noziegušās, bija gatavas atzīt un nožēlot savu vainu, saņemt sodu un , cik iespējams, censties laboties.
Sašutis, jo, lai cik ļoti sievietes gribētu un censtos laboties, nevienai sievietei, kas bijusi cietumā, nav reālas iespējas uzsākt cilvēka cienīgu dzīvi, neviens nedos viņai dzīvokli vai darbu, neviens negribēs ar viņām veidot ģimeni.

Ko par to saka Baznīca, kura sludina piedošanu un Dieva mīlestību?Tēvs Latasts atcerējās stāstu par publisko grēcinieci Mariju Magdalēnu, kura pēc tikšanās ar Jēzu kļuva par lielu Baznīcas svēto.Kad viņš sievietēm to stāstīja, daudzas no viņām spontāni sevi identificēja ar Mariju Magdalēnu un sirds dziļumos viņām radās nojausma, ka tomēr ir kāds, kas mīl viņas  neskatoties uz visu notikušo. Daudzas gribēja atbildēt uz šo mīlestību, gribēja sevi pilnībā dāvāt Dievam.
Nakts lūgšanās Vissvētākā Sakramenta priekšā, kad vairāk nekā 200 sievietes attiecās no nedaudzajām miega stundām, kuras viņām pēc cietuma kārtības bija paredzētas, tēvs Latasts redzēja vīziju: māju, kurā sievietes var sāk jaunu dzīvi kopā ar Dievu un kur neviens nejautā, ko viņas darījušas pirms atgriešanās. Viņš redzēja Betāniju  mājas, kuras pazīstam no Evanģelija.

Neskatoties uz sabiedrības lielo pretestību un bailēm, tēvs Latasts kopā ar enerģisko māsu Henriku Dominiku Bertjē 1866. gadā nodibināja pirmo Betānijas dominikāņu māsu kopienu. Ordeņa māsu kopienu, kur neviens no malas nevar pateikt, kura māsa bijusi nevainīga jaunava un kura  publiska grēciniece un kur šīm atšķirībām nav nekādas nozīmes viņu savstarpējās attiecībās.
Pirmā Pasaules kara laikā vācu tautības māsām vajadzēja bēgt no kopienas Francijā uz Holandi, Venlo. Kara laikā kontakti ar Francijas kopienu, mātes māju, nebija iespējami un māsas nodibināja patstāvīgu kongregāciju, kura mūsdienās, atšķirīgi no kongregācijas Francijā, darbojas dažādās sociālajās sfērās.